Par izklaidēm

Iet mums ļoti labi – smagi mācamies un tāpat atpūšamies. Kādu laiciņu atpakaļ, tad, kad vēl ārā lija, devāmies jautrā braucienā ar vilcienu uz Taevaskoja. Tas ir dabas parks gar klinšainu upi, līdzīgi kā mūsu Skaņais kalns tikai mazliet iespaidīgāk. Brauciens bija diezgan interesants, tikai žēl, ka daudzus studentus izbiedēja lietus smidzināšana no rīta un viņi izvēlējās palikt kojās (mīkstie). Toties mums līdzi bija Artjoms, kurš atkal bija atbraucis ciemos. 

Bijām arī jaunatvērtajā zinātnes centrā AHHAA. Tiešām labs. Es par superīgu atzīstu spoguļlabirintu, kurš ir izveidots tā, ka bez ietriekšanās vai pieskaršanās spoguļotajām sienām vienkārši nav iespējams tikt ārā, tieši tādēļ pie ieejas ir kaste ar cimdiem – jo tīrāks spogulis, jo grūtāk saprast, ka tas ir spogulis. Vēl diezgan interesantas sajūtas radīja: centrifūga, kurā var iesēsties un pēc patikas griezties riņķi uz priekšu un atpakaļ; 9 metrus augstais stabs, kurā var viegli uzbraukt pievelkoties pie virves un brauciens ar velosipēdu pa trosi. Sasmējos, kad mūsu latviešu paziņas, kas tur strādā, teica, ka bez īpašas vajadzības krist drošības tīklā nav ieteicams. To, ka man ir neliela klaustrofobija sapratu, kad ar liftu nobraucām pazemē un tam visapkārt esošie ekrāni un vibrācijas radīja iespaidu, ka braucam dziļi uz leju zemes dzīlēs. Vēl viena slēgto telpu atrakcija ir momentfoto balona spridzināšanas brīdi – ieej kabīnē, apsēdies un pēc signāla uzspridzini balonu, tad nāc ārā uz apskaties ar kādu seju tu to darīji (bildi var saņemt uz vietas vai e-pastā). Nu, visu ko tur var darīt un redzēt, piemēram, stāvēt pie caurspīdīga inkubatora un skatīties kā no olām šķiļas cālēni vai mēģināt pierādīt sevi un pavizināties ar skuteri, kuram stūre griežas pa labi, bet riepa pa kreisi un otrādi. Bet pašu labāko daļu – planetāriju mēs nedabūjām apskatīt, jo viss esot rezervēts ekskursantu grupām. Būs jāiet citreiz.

Vispār, ja vasarā gribat pasākt kaut ko foršu tepat tuvējās zemēs, iesaku paņemt „Dižā Baltijas apceļošana” bukletu, kas bez maksas pieejams jebkurā tūrisma info centrā visā Baltijā. Tur ir daudz derīgas informācijas un garantētas atlaides.

Un kā jau visur, arī te var just studiju noslēguma tuvošanos. Nesen mājup pavadījām savu bulgāru draudzeni Joannu. Atvadu ballīti mums veiksmīgi izdevās apvienot ar jaunu iepazīšanos, jo tieši todien Tartu ieradās Kristas un Elīnas Dānijas studiju biedri, francūži Normans un Adriens. Viņi bija devušies apceļot Baltiju un mēs bijām atbildīgi par Tartu izrādīšanu. Viss bija lieliski, ja neskaita banālo pārpratumu ar telefona numuriem, kā rezultātā viņi zināja vien to, ka mēs dzīvojam Tartu, bet mēs, ka viņi atbrauc ceturtdien. Nevarot ar ceļotājiem sazināties, mēs tik un tā devāmies atzīmēt Joannas prombraukšanu, un, kā smejies, centrā netīšām uzgājām arī Normanu un Adrienu – vēl banālākas beigas!

Mums noteikti vajadzēja nobildēties pie Tartu simbolizējošās bučojošos studentu strūklakas, bet tur kāds atkal bija ielējis trauku mazgāšanas šķidrumu. Neko darīt, bildējāmies tāpat.

OK, mēs laižam dzīvē! Tiekamies*

Par pavasari

Maijs solās būt diezgan saspringts, jo 4 no 6 šeit apgūstamajiem kursiem ir 6ECT apmērā, tie sākās un beigsies aptuvenie vienā laikā, tāpēc arī eseju nodošana sakritīs ar eksāmenu laiku. Vislielākā noņemšanās ir „Foreign Policy of the Baltic States” kursā, kurā uz semināriem ir jālasa trīs/ četri palieli materiāli, jāvada viena diskusija, jāraksta noslēguma eseja un arī eksāmens. Bet kurss ir ļoti interesants. Tas tāpat kā dzīve Tartu parāda, ka igauņi tiešām nav tik steidzīgi kā latvieši, bet parasti viņi laiku izmanto lietderīgi - lai padomātu ilgāk un atrastu labāko risinājumu. Nesen uz lekciju bija pieaicināts arī profesors no Somijas, kurš stāstīja par Baltijas valstu enerģētikas jautājumiem – izvērtās negaidīti aizraujoša lekcija. Savukārt, kā mūsu grupām veicās ar prezentācijām Basic Management kursā, nemācēsim precīzi izstāstīt, jo upurējām šo semināru „ViA Laivu Rallija” dēļ (viss kārtībā, mēs pirms tam pastrādājām mazliet vairāk, atzīmes nebūs zemākas). Diemžēl Global Economy starpeksāmens liedza meitenēm no Bulgārijas un Krievijas sastādīt mums kompāniju, toties Camille no ASV brauca gan. Viņa ir no tiem tūristiem, kam tik pat ļoti cik galvaspilsētas, interesē arī pārējās valstīs apskatāmas vietas. Lai gan Salaca salīdzinot ar Misisipi upi, pie kuras Camille dzīvo, ir miniatūra, brauciens viņai ļoti patika. Mums arī, kā gan Laivu Rallijs var nepatikt!

Turpinot pat Tartu, te cilvēki ķer pavasari. Brīžiem pilsēta izskatās kā pēc sprādziena – visur redzami guļoši, sēdoši puskaili cilvēki. Jā, bija mums arī valstu prezentēšanas pasākums „Exchange of cultures”. Viss godam – kopā ar vēl trim jauniešiem no Latvijas cienājām apkārtējos ar pelēkajiem zirņiem, ābolmaizi, „Laimas” šokolādi, „Kāruma” sieriņiem un „Selgas” cepumiem, lieti noderēja arī ViA līdz sadotie bukleti. No mūsu produktiem par gardāko un atpazīstamāko viennozīmīgi atzīts „Kārums”. Pasākums notika pilsētas centrā, skvērā pie iepirkšanās centra „Kaubamaja”. Ikdienā tur parasti redzamas tantiņas, kas tirgo svaigus ziedus, bet todien vēl bija uzslieta milzīga telts. Cilvēku interese bija diezgan liela, bet nevarēja nepamanīt vietējo „bomžu” aktivitāti, kuri gāja teltī pa apli un brutāli savāca ēdienu. Līdzīgi rīkojās arī ziedu tirgotājas, kas uz maiņām nāca pēc uzkodām. Nu tas bija tā mazliet jocīgi..

Bet vēl par foršajām lietām – Igaunijā jau sākuši darbu visi skatu torņi. Ar pirmo mēģinājumu netikām Munameģī, jo nebija līdzi skaidras naudas (2 eiro studentiem), tā ka mājās braucot, kāpsim atkal. Bet pilsētā gan jau pakāpelējām un Tartu botānisko dārzu arī izstaigājām (1 eiro). Tur, lai gan siltumnīcā aug banāni un dzīvo bruņurupuči, gribējās ieraudzīt kaut ko vairāk, bet āra teritorija gan ir kā radīta svētdienas pastaigām. Nākamnedēļ iesim uz jaunatvērto zinātnes atrakciju centru „AHHAA”. No piektdienas līdz rītdienai tas ir strādā 24h diennaktī. Mēs gan iesim kaut kad nedēļas vidū, kad pirmais vilnis būs pāri un būsim tikuši pie „Dižās Baltijas apceļošanas” bukletiem, jo ar tiem 2biļetes par vienas cenu, tātad 9 eiro par diviem studentiem.

Saulaini!

Par aprīļa zvaigznēm ;)

Skolā viss mierīgi rit savu gaitu – lasām, rakstām esejas un gatavojamies semināriem. Basic Management kursā pievarēts arī pirmais starpeksāmens, bet šobrīd procesā ir grupu darbs, kura ietvaros veiksim intervijas Tartu uzņēmumos. Manā grupā vairākums ir vācieši, Ritvaram – latvieši (tie, kas šeit apgūts uzņēmējdarbības bakalauru). Jocīgi, ka šo kursu mums lasa pieci dažādi pasniedzēji, varbūt līdz jūnijam parādīsies vēl arī sestais, kas zina. It kā forši, jo teju katru mēnesi ir cits cilvēks ar citu pienesumu un citām mācību metodēm. Citā kursā (Models of Communication & Mass Media) interesantāks par pašu priekšmetu ir pasniedzējs Glebs. Viņš ir krievu izcelsmes igauņu „doctor House”. Pilnīgi nopietni, gan vizuāli, gan uzvedības ziņā. Pie šī pasniedzēja tie studenti, kas mēdz uzdot jautājumus jautājuma uzdošanas pēc, ātri vien atmet šo savu ieradumu.. Bet ironija un satīra tikai paspilgtina pasniedzēja zināšanas. Viņš nekad neizmanto PPP, tikai tāfele, marķieris un viņš. Un ar to pilnīgi pietiek.

Šajā nedēļas nogalē atkal uzņēmām ciemiņu, šoreiz Lauru Zvaigzni un Agnesi. Kopā ar viņām un Joannu (no Bulgārijas) 5dien ballējāmies Tartu, bet 6dien braucām uz Tallinu skatīt vaigā Guano Apes. Mēs ar autobusu braucām no Tartu, bet Zigmārs, Dainis un Mārtiņš no Rīgas. Zigmārs, piešķirot pasākumam nelielu dramatismu, bija aizmirsis mājās pasi, tādēļ pusi ceļa veica ar stopiem. Bet beidzās viss, protams, laimīgi – cilvēku pārbāztajā „Rock Cafee” tikām otrajā rindā, kur Sandru (Nasic) gandrīz ar roku varēja aizsniegt, bet Mārtiņš bija tik veikls vai veiksmīgs, ka pat noķēra bundzinieka mesto bungu vālīti. Par spīti aizliegumam fotografēt, ir arī bildes, bet vēl nevaru tās dabūt laukā no telefona. „Oh, what a night” skan ausīs.

Maijs jau ir saplānots pa dienām. Sāksies tas, protams, ar ViA Laivu Ralliju, kura, iespējams, dalību ņems arī pāris Erasmus studenti no Bulgārijas, Krievijas un ASV! Tiekamies :)

Par to, kā iesākās Daces 23. gads..

Vispirms paldies visiem, visiem tuvajiem un tālajiem draugiem un radiem par sveicieniem*

Tā bija viena traki sulīga nedēļa. 15.marts atnāca ar telefona zvanu pulksten 00:04, lai no iekšpuses atveram sava stāva durvis, jo dzimšanas diena ir klāt un jāsāk ballēties. Nebiju gaidījusi, ka te tāpat kā Valmierā cilvēkiem patīk jubilārus sveikt līdz ar pusnakts iestāšanos, kad gaviļnieks zaudējis savus mundros sejas vaibstus.. Bet svētku vakarā ciemiņi nāca vēlreiz, kam sekoja jautrs gājiens uz pilsētu. Otrā vakarā devāmies uz studentu Bingo, un, kas satriecoši, es pirmo reizi dzīvē arī uzvarēju! Bez krāpšanās, man bija laimīga biļete, par ko saņēmu balvu un publisku sveicienu dzimšanas dienā, jo vakara vadītājs bija mūsu amerikāņu draugs Christian. Ceturtdienai jau laiciņu iepriekš bijām iegādājuši biļetes uz „Pool Party”, kas notika īpaši Erasmus studentiem rezervētā ūdens atrakciju parkā. Bet piektdien ar vilcienu pie mums ieradās pirmais ciemiņš no Latvijas– Artjoms :). Vakars pagāja izrādot pilsētas izklaides vietas, bet 6dien visi kopā piedalījāmies PubCrawl pasākumā ar apmaiņas studentiem no Tallinas Universitātes. Un vēl viens šīs nedēļas prieciņš ir iegādātās biļetes uz „Guano Apes” koncertu Tallinā, tas gan tikai aprīlī.

Nesaistīts, bet interesants stāsts par mūsu amerikāņu draudzeni Camille. Amerikā viņa vakaros vienmēr kabatā līdzi nēsā piparu gāzes baloniņu, katram gadījumam to paņēma arī šurp. Pagājušajā nedēļā viņa devās ceļojumā uz Amsterdamu. Bet, pārsēžoties Vācijas lidostā, apsardze viņu aizturēja, jo piparu gāzes šajā valstī nav atļauta. Pat nevis vienkārši nav atļauta, bet ir stingri aizliegta. Rezultātā Camille kādu laiciņu pavadīja drošības dienesta viesmīlīgajās telpās, šķīrās no baloniņa un 300 eiro, jo bija jāmaksā soda nauda. Labā ziņa, ka viņa paspēja uz lidmašīnu, sliktā – nauda, kas paredzēta braucienam uz Krieviju jau izlietota citur. Mācība – pirms dodaties uz ārzemēm, painteresējieties, ko tur labāk nedarīt.

Bet nu atpakaļ akadēmiskajā dzīvē. Drīz pirmais starp eksāmens „Basic Management” kursā.

Daci sveic mīļās meitenes!!!

Par igauņiem..

Neesam gan piedalījušies organizētā ekskursijā pa Valmieru, bet par igauņu rīkotajām var teikt – viss notiek punktuāli un ilgi paliek atmiņā. Proti, tad kad ārā vēl bija nežēlīgs aukstums mums tika piedāvāta ekskursija pa pilsētu. Tonedēļ dienā vēl vidēji pie mums turējās ap -15, pastaiga sākās četros vakarā, kad saule vairs nesilda un sals ņemas spēkā. Mēs vēl cerējām, ka tad jau noteikti viss notiks kaut kur iekštelpās, bet nekā.. Gide vien pasmaidīja un teica, ka būs jāstaigā ātrāk un vairāk, jo ekskursija paredzēta divas stundas. Un tā arī bija! Siltumu meklējot vēl piestājām baznīcā un izstāžu zālē, bet tās dažas minūtes bija vājš mierinājums. Rezultātā pastaiga noritēja tieši kā plānots no četriem līdz sešiem pēcpusdienā, vismaz trešdaļa dalībnieku pazuda jau ap pieciem, bet mūs gide lielīja par izturību, jo pati bija gaidījusi mazāku atsaucību. Pirms pāris gadiem tieši tādā pašā ekskursijā līdz finišam izturējuši vien divi dalībnieki (mēs bijām astoņi ;).

Igauņi ballējas ikdienā, bet svētkos vienkārši atpūšas mājās. 24. februārī Igaunija svinēja neatkarības dienu. Vārdu „svinēja” te varētu likt pēdiņās, jo tas ir tikai mūsu pieņēmums, citādi novērojams tas galīgi nebija. Tovakar mēs uz vecpilsētu devāmies tikai pus vienpadsmitos, kad parastās dienās visas sabiedriskās vietas ir diezgan pilnas un galdiņa atrašanas iespējas ir minimālas. Grūti izstāstīt pārsteigumu, kas ieejot parasti pieprasītajos klubiņos cilvēki bija uz rokas pirkstiem skaitāmi. Pat studentu vismīlētākajā „GenKlub” divstāvu klubā, kurš parasti ir pārbāzts un ieejas maksa ir 3-5 eiro, varējām iet bez maksas, jo tur nebija vairāk par desmit cilvēkiem, no kuriem vismaz puse tur tovakar arī strādāja.. Ballīte, protams, izvērtās laba, bet tik un tā liekas pārsteidzoši, vai tiešām visi 17 000 studentu brīvdienās bija devušies mājās?

Tas nav mīts, ka igauņi nelabprāt un ne visai labi runā krieviski. Tas bija labi novērojams ortodonta apmeklējumā. Administatore runāja labā angļu valodā, ārste svešvalodas pārvaldīja sliktāk. Patiesībā nepārvaldīja nemaz, jo ar mani sarunājās asistente, kura centās tulkot ārstes teikto krievu valodā. Bet serviss gan bija uzteicams. Vēl sīkums, bet patīkami -ja pie mums uzgaidāmajā telpā parasti sieviešu vai veselības žurnāli, tad te liela uzmanība tiek pievērsta mazajiem pacientiem, bija arī daži bērnu izdevumi. Bet pats labākais ir speciāli sagatavotas krāsojamās labas un zīmuļu kaste, ko administarore laipni pasniedz rindā sēdošajiem bērniem. Kopumā jauki, ja neskaita cenas atšķirību – tas pats pakalpojums Valmierā maksā 7 Ls, bet te 31 eiro. Arī ikdienā uz ielas labāk vietējos vispirms uzrunāt angliski, un ja viņi netiek galā, tad pārslēgties uz krievu valodu. Jo tad tevi uzskatīs nevis par lepno krievu, kurš negrib mācīties igauņu valodu, bet gan vienkārši labdabīgu ārzemnieku.

Par jauniem draugiem...

Tā kā ESN mūs dāsni apber ar ielūgumiem uz dažāda veida pasākumiem un ballītēm, iepazīšanās un sadraudzēšanās norit ļoti veiksmīgi. Diezgan ātri atmetām cerības, ka mūsu vārdus kāds spēs izrunāt līdzīgi īstenībai. Visgrūtāk iet ar vārdu „Dace”, labākajā gadījumā dzirdams pakaļdarinājums „ Datse”, savukārt Ritvars pārsvarā pazīstams ar niku „Rich”. 

Jau pirmajās dienās ļoti sadraudzējāmies meiteni no Krievijas, viņa bija laimīga atpūties no lauzīšanās angļu mēlē, bet mēs, ka pārmaiņu pēc varam arī pielietot savas otras svešvalodas zināšanas. Meitene riktīgi forša, daudz stāsta par pieredzi un dzīvi Krievijā salīdzinot ar Eiropu. Varbūt kādreiz izklāstīsim plašāk, tomēr tagad, zinot par Austrumu valsts sadzīvi, izglītības sistēmu, sabiedrības vērtībām u.tml., gribas teikt – prieks dzīvot Latvijā! Otra tuvākā meitene ir no ASV, viņa ir nežēlīgi jautra. Te vieta arī pateikties Līvai S. par ieteikumu draudzēties ar angļiem vai amerikāņiem, jo no viņiem tiešām var lieliski mācīties valodu. Vispār gribas teikt, ka latviešiem un amerikāņiem (vismaz tiem, ko satiekam te) ir ļoti līdzīga humora izjūta, ko nevar teikt, piemēram, par vāciešiem. Starp citu, Camille (amerikāniete) bija viena no retajiem, kas izrāda apņemšanos iemācīties mūsu vārdu pareizu izrunu. Gan „Dace”, gan „Ritvars” viņa vienmēr izrunā skaļi un cieši skatoties acīs, lai no sejas izteiksmes nolasītu - bija pareizi, vai ne līdz galam ;).

Un trešā meitene ar ko ir interesanti pavadīt kopā laiku, ne tikai ballējoties, ir no Bulgārijas (Joanna). Zinājāt, ka Bulgārijā nav kefīra un saldo biezpiena sieriņu?! Pat nekā uz to pusi.. Bet viss kārtībā, „Kārumu” viņa jau ir iecienījusi ;). Vispār te ir tik ērti iepazīstināt ar savu valsti, jo ieejot veikalā pa pilnam latviešu produkcijas. Pat šokolādi ar milzīgu attēlu un uzrakstu TALLIN ražo „Laima”.